Brāļi Laivinieki

Vinifreds Kraučis

Liepāja aizvien bijusi pazīstama ar to, ka te dzimst kaut kas gan dumpīgs, gan delverīgs, bet tikai retais zina, ka no mūsu pilsētas ir nācis arī pirmās brīvvalsts gados iemīļotais kupletistu duets "Brāļi Laivinieki", kuru dziesmas atkal dzirdamas neatkarību atguvušajā Latvijā. Nekādi laivinieki viņi nebija, un brāļi jau nepavisam, taču sanāca tā, ka šie divi Liepājas zēni uztaisīja blicīti, kura spējusi izturēt pašu bargāko laika pārbaudi. Viņu dziesmas skanēja un skan klaida tautiešu mājās, bet te tās paslepšus klausījās arī padomju okupācijas laikā.

Par dueta "Brāļi Laivinieki" pamatlicēju uzskata liepājnieku Kārli Grūbi, kura uzvārds tulkojumā no vācu valodas ir bedre. Tas tiek pārveidots par Bedriņu, viņš noorganizē nelielu ceļojošo trupu un pats uzstājas kā humorists Liepājas un Aizputes apriņķu pilsētās un laukos, kur viņa sarīkojumi ir stāvgrūdām pilni.

Pēc Latvijas valsts nodibināšanas kinoteātros pirms seansa mēdza rīkot tā saucamos divertismentus, tas ir, vairākus atsevišķus muzikālus vai dramatiskus priekšnesumus, ko sniedza kā papildinājumu filmai. Liepājas "Kamergaismas" vadītājs Kalmeijers par seansu kuplinātāju aicināja Kārli Grūbi, lai viņa ķinītī uzvedumi latviešu valodā nebūtu zemāki par vācu un krievu līmeni, kad nereti uz skatuves lēkāja kazačoku. Divertismentos Grūbe sadraudzējas ar citu liepājnieku - Frici Kuģi, un top duets "Brāļi Laivinieki". Par šī nosaukuma rašanos Grūbes krustmeita Biruta Krievkalne, dzimusi Sniķere, stāsta: "Kad abi sametās kopā, tad domāja, kā saukties. Varbūt "Kuģinieki"? Tas būtu tā kā par lepnu, jo tālās jūrās viņi braukt netaisījās. Ja nu tepat gar malu kādā laiviņā… Lai tad iet - Laivinieki! Un tā skatuves vārds bija rokā." Dueta dibinātājs un, kā viņš vecuma galā sevi dēvēja, Grūbesbedriņš kādā no savām pēdējām vēstulēm raksta, ka cer sagaidīt gaišo prieka dienu, kad Latvija atkal būs brīva no sarkanām bendēm. Ja viņš vēl būtu dzīvajos, tad tos 1500 kilometrus uz mīļo veco Liepāju, kur apbedīti viņa vecāki, viņš dotos kājām un gribētu pats tur dusēt.

Jautrajiem Liepājas zēniem liktenis tomēr nebija lēmis atgriezties dzimtenē. Kārlis Grūbe ir apglabāts Vācijā, bet Fricis Kuģis - Austrālijā.

"Brāļiem Laiviniekiem" bija labas balsis, taču vajadzēja arī labu repertuāru, skanīgas dziesmas ar viegli iegaumējamu tekstu un melodiju, un te nu viņiem talkā nāca dzejnieks un komponists Jēkabs Jansons-Saiva, kas bija apveltīts arī ar kupletista talantu. Par to, kā sākās viņa sadarbība ar "Brāļiem Laiviniekiem", stāsta pērn iznākušā krājumiņa "Garu, garu, uzmet garu!" sastādītājs, J.Jansona-Saivas dēls žurnālists Aivars Jansons. Lūk, dažas rindas: "Mana vecākā māsa Daila ir stāstījusi, kā notikusi tēva iepazīšanās ar Bedriņu Kārli. Nacionālajā teātrī tā pirmajās pēckara sezonās strādājis kāds cilvēks, kas konsultējis Bedriņu par teksta sacerēšanu kuplejām. Reiz Bedriņš, tolaik jau pazīstams komiķis, atnācis uz teātri, bet konsultants bijis slims. Kāds ieteicis parunāt ar manu tēvu, kas teātra ļaužu vidū bijis pazīstams kā kupletists Žanis Žaks. Tā sākusies mana tēva sadarbība ar "Brāļiem Laiviniekiem". Šī sadarbība ilga līdz 1944.gada oktobrim, kad Laivinieki devās uz Vāciju."

Minētajā grāmatā lasāms, ka "Brāļi Laivinieki" bieži uzstājušies Liepājas Kūrmājā, diezgan smalkā Rīgas restorānā "Alhambra" un arī Latvijas radiofonā. Starp abiem pasaules kariem iznākušas ap divdesmit viņu iedziedātās skaņuplates. Bedriņš aizvien piedāvājis kādu ideju, un J.Jansons-Saiva to ietērpis vārdos. Dažkārt abi sēdējuši blakus pie klavierēm un sprieduši, kā tekstu padarīt vokāli pievilcīgāku. Vairākas J.Jansona-Saivas sacerētās dziesmas savulaik bijušas tik populāras, ka ceļojušas no mutes mutē un folklorizējušās. Pie tām pieder "Pūpēdītis", "Dzīve - kāršu spēle" un "Atnāk jauna vasariņa", ko platē iedziedājis arī Liepājas operas solists A.Poriņš.

Kandavā dzimušais daudzpusīgi apdāvinātais Jēkabs Jansons ar literāro pseidonīmu Saiva pagājušā gadsimta 30.gados pievērsās latvju senvēsturei un sacerēja Kursas sirotāju gaitām veltītas poēmas "Vilku lauks", "Birkas baloži" un "Dzīvais akmens". Literārajos vakaros viņš tās skandēja, pavadot uz kokles. Padomju varas acīs viņš bija buržuāziskais nacionālists, tāpēc gandrīz pusgadsimtu nedrīkstēja publicēties. Tikai Atmodas gados viņa dēls Aivars Jansons ar mākslinieku grupu guva iespēju izbraukāt visu Latviju no Liepājas līdz Alūksnei, no Daugavpils līdz Ventspilij, iepazīstinot cilvēkus ar programmu "Brāļu Laivinieku dziesmas un to autors".

Sources:
Book "Garu, garu, uzmet garu!: Brāļu Laivinieku dziesmas un to tekstu autors Jēkabs Jansons". Aivars Jansons, Rasa ABC 2004, ISBN 9984653943

Tu nenāc tukšā atpakaļ : sakarā ar dueta "Brāļi Laivenieki" (īst.v. Fricis Kuģis, Kārlis Grūbe) dziesmu izlases "Garu, garu, uzmet garu!" klajā nākšanu / Eva Mārtuža ; tekstā stāsta krāj. sast. Aivars Jansons // Latvijas Avīze. — ISSN 1691-1229. — Nr.213 (2004, 7.aug.), 22.lpp.